Absolventa stāsts – Nikola Suhareva – vērot, kā, pasākumu tehniskajā producēšanā, gaisma un skaņa mijiedarbojas uz telpu un apmeklētājiem

Kā Tu uzzināji par LKA Latvijas Kultūras koledžu un, kā nolēmi, ka studēsi tieši pasākumu tehnisko producēšanu? 

Ai, tas viss notika kaut kā jocīgi. Biju tuvu melomāna un audiofila statusam – gāju mūzikas skolā, spēlēju mājās, spēlēju ar draugiem, drusku pastaigāju pie skaņu inženieriem. Nu jā, spēlēju mūziku, klausījos mūziku, gribēju saprast mūziku, aizgāju uz Rīgas Tehnisko universitāti. Mācījos koksnes materiālu apstrādes tehnoloģijas un dizainu. Forši, bet gaužām skumu pēc skatuves. Šoreiz vairāk pēc būšanas aiz tās, jo kaut kā kauns un neveikli būt uz tās. Koledžā nonācu, jo neticēju saviem spēkiem, lai iestātos Mūzikas akadēmijas skaņu režijas studiju kursā, un vispār vēl aizvien nezināju (lasīt – nezinu. un tā tas arī var būt), ko tieši gribu. Izrādījās, ka absolūti pretējo. Koledžā piedāvātā studiju kursa saturs ir samērā plašs, t.i., tiek apgūti dažādi tehniskie līdzekļi: skatuves konstrukcijas, skaņa, gaisma u.c.; pēc pirmajām lekcijām gaismošanas pamatos sapratu, ka šis ir tas absolūti pretējais. Izrādās, ka gribu šo. Gaismu. Vismaz daļu no tās, vismaz uz doto brīdi.

 

Pastāsti, lūdzu, kāda ir pasākumu tehniskā producenta ikdiena? 

Ikdienas ir nenormāli dažādas. Šķiet, ka vārds “ikdiena”, ja uztveram to kā apzīmējumu parastām gaitām, man īsti neeksistē. Nu, eksistē. Ēdu un mazgājos katru dienu, tomēr, atskaitot šo un to, tas ritējums ir neviendabīgs.

Ir dienas, kad aizeju vakarā nostrādāt teātra izrādi; ir dienas, kad nedaru neko un iztēlojos, ka ir sestdiena, lai gan ir otrdiena; ir dienas, kad eju uz maketa prezentāciju un nervozēju; ir dienas, kad n-tās stundas pavadu programmējot gaismu partitūru; ir dienas, kad n-tās stundas pavadu lodējot instalācijas; ir dienas, kad tiekos ar svešiem cilvēkiem, lai runātu par kaut ko kopīgu; ir dienas, kad tiekos ar draugiem un kolēģiem, lai apskatītu viņu veikumu; ir dienas, kad cenšos sevi noskaņot ilgam nakts darbam; ir pirmizrādes dienas. Ir dienas, kad ir kauns. Ir dienas, kad ir mazāk kauna. Ir dienas. Ir naktis. Ļoti, ļoti foršas un ļoti, ļoti grūtas.

 

Tavuprāt, kas ir 3 svarīgākās īpašības vai spējas, kam jāpiemīt, vai jāpiedomā pie to attīstīšanas, profesionālam tehniskajam producentam? 

Jāspēj sadzīvot ar savu klātbūtni. Lai arī kopumā kultūra, notikumi un visi blakusprodukti ir ciešā saskarsmē ar cilvēkiem, ir daudz vientulības brīžu. Un tumsas brīžu (burtiski un ne tik burtiski). Un tad tu tur viens pats n-tās stundas kaut ko baksties pa tumsu, pats sev vaicā, vai tas kam der, pats arī atbildi. Pats. Viens. Laikam drusku jābūt vienpatim.

Jāspēj izveidot sava rutīna. Nu, tas jau skaidrs, ka kultūras notikumi notiek tad, kad lielākā daļa sabiedrības uz tādiem var tikt. Un skaidrs ir arī tas, ka kultūras darbiniekiem dienas ritējums sanāk ačgārns. Dažreiz skumstu pēc vairāku gadu pieradinātās “piektdienas” sajūtas, t.i., padaru savu darbu un divas dienas atpūšos, tad saprotu, ka es kopumā daru ko, kad, kā gribu, pa vidu nosacīti pastrādāju (es nespēju uztvert savu darbu nopietni (nu, ne jau tā. jūs sapratāt. man tā ir nepārtraukta izklaide un rotaļa)) un beidzu skumt. Sāku ļoti, ļoti mīlēt.

Stresa noturība. Šķiet, ka liela daļa no darba sastāv no problēmu risināšanām, t.i., ik pa laikam gadās, ka, piemēram, kāda iekārta nedara to, ko tu gribētu, lai dara, un tam var būt neskaitāmi (es droši vien mazliet pārspīlēju) cēloņi. Tad arī gadās sanervozēties, jo laika vienmēr ir par maz un neatrisināt problēmsituāciju kā opcija nepastāv. Kad pienāk laiks pašam notikumam, arī tur satraukums mēdz būt klātesošs, jo parasti tas notiek reāllaikā, kļūdīties negribas, bet dažreiz tam jāļaujas. Teātrī es satraucos mazāk. Nu jā, tas pats process kaut kādā ziņā ir satraucošs, adrenalīnu raisošs, bet arī post factum ir – uzklausīt kritiku no kolēģiem, recenzentiem un visiem citiem. Šķiet, ka tas, ka mākslai nav robežu un ir tikai nosacītas vadlīnijas, ir vienlaikus spožums un posts. It kā seko tām vadlīnijām, tad paliek garlaicīgi, pasēdi tumsā, radi kaut ko. Nav ne jausmas, ko tieši, tomēr apzinies, ka ar to atklājies apkārtējiem, vēstī intīmas domas, sajūtas, procesus. Re, kāds es esmu. Traki. Traki forši.

 

Kas ir Tavs favorīts – gaismu vai skaņas dizains? 

Abi ir nenormāli forši. Un sinerģija starp tiem. Tomēr tā rotaļa man ir būtiska un šķiet, ka labāk to spēju īstenot ar gaismām. Doma par to, ka spēju radīt, papildināt, ietekmēt man būtiskus notikumus, ir pievilcīga. Droši vien, ka arī spēja apzināti noteikt nosacītu virzību apmeklētāju iekšējiem procesiem padara to visu pievilcīgu. Bet tad tas varbūt kļūst arī baisi, es tikai nezinu, kuram no visiem – man, apmeklētājiem vai abiem.

Par absolūtu ne-favorītu gaisma kļūst tajā brīdī, kad skaņas tehnikas uzbūve ir galā, bet gaismas – ne tuvu tam. Tomēr pēc tā seko viens no jaukākajiem procesiem – iepazīšanās ar telpu, ar iekārtām, ar iespējām. Tur ir tā manis vairākkārt pieminētā rotaļa, turklāt absolūta. Vērot, kā attiecīgajos uzstādījumos gaisma, krāsas korelē ar tumsu, faktūrām, cilvēkiem. Meklēt tīšas detaļas, priecāties par nejaušām. Tas ir priecīgs darbs. Izņemot brīžus, kad jābesās. Bet tā jau tas vienkārši ir.

 

Padalies ar savu rookie mistake jeb iesācēja kļūdu, ko pieļāvi kādā no projektiem, par kuru, atskatoties tagad vari pasmaidīt, bet tobrīd likās, ka ir pasaules gals? 

Nu, nekas jau nav diži mainījies – kļūdas, kuras attiecīgajā brīdī šķiet katastrofālas vai tuvu tam, nekur nav pazudušas. Varbūt mainījies ir veids, kā reflektēju par tām, t.i., es pasmaidu pēc stundas, nevis mēneša. Tagad gan es parasti vienmēr atceros, ka arī pultī ir jāiesprauž DMX vads, lai kaut kas notiktu, un tas ir jauki. Jauki ir kļūdīties, ja vēlāk tas ļauj kļūdīties drusku mazāk.

 

Kopš uzsāki studijas LKA Latvijas Kultūras koledžā – vai Tu spēj uz pasākumu aiziet un baudīt, izslēdzot profesionālās zināšanas, kam kā būtu jābūt pareizāk, labāk, efektīvāk? 

Es spēju baudīt notikumus, neizslēdzot profesionālās zināšanas. Droši vien palīdz apziņa, ka es neko nezinu. Nu, vai zinu nepietiekami. Tādējādi pasākumi kalpo kā izklaides un mācību process reizē, un tas arī ir kaut kā forši – censties iedziļināties drusku dziļāk par virsējo slāni, censties izprast konceptuālos risinājumus. Un tad rodas pati foršākā doma – es arī gribu tā mācēt.

 

Kāds būtu Tavs padoms studentiem, kuri šogad uzsāks studijas pasākumu tehniskajā producēšanā, lai viņi ātrāk kļūtu par pieprasītiem nozares profesionāļiem? 

Uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties piedalīties, nezināt, vaicāt, zināt. Baigi bailīgi.

 

STUDĒ ŠODIEN, RADI JAU RĪT!  

Piesakies studijām LKA Latvijas Kultūras koledžā! Uzņemšana no 12. jūlija līdz 31. jūlijam budžeta vietās un iespēju saņemt studiju maksas atlaidi pirmajam studiju gadam 200€ apmērā pilna laika studijām, vai 100€ nepilna laika studijām. 

  

Vairāk informāciju par uzņemšanu atradīsi šeit: bit.ly/uznemsana2023