Ziedoņdārza svētki 2009

Mākslas dienas Ziedoņdārzā „Ziedoņdārza stāsti”

Aizsākot Mākslas dienu tradīciju arī vienā no demokrātiskākajiem Rīgas parkiem, Ziedoņdārzā, piektdien, 17. aprīlī, rīdzinieki un Rīgas viesi ir gaidīti Ziedoņdārzā, kur visas dienas garumā norisināsies parka svētki „Ziedoņdārza stāsti”.

Ieskats vēsturē
Ziedoņa dārzs, kuram šogad aprit 70. gadi, nav senākais, tomēr tas ir viens no demokrātiskākajiem un atbilstoši tam arī viens no iemīļotākajiem pilsētas parkiem. To aizsāka veidot pēc 1935. gada, kad parka atrašanās rajonā tika nojaukta vecā koka apbūve. Tad arī dārzu un ainavu arhitekts Andrejs Zeidaks (1874-1964), atbilstoši savai pārliecībai, izveidoja šo dārzu, sintezējot ainaviskās un ģeometriskās dārza formas. Parka izveidošana turpinājās no 1937. līdz 1939. gadam. Apvienojot biologa un mākslinieka talantu, viņš panāca saulainības – dzīvības un prieka noskaņas dominanti. Tieši tāpēc viņa veidotos parkus pamatoti uzskatām par īpaši latviskiem.

Arī Ziedoņa dārza nosaukumu deva Andrejs Zeidaks, taču šī rajona iedzimtie zina tā skaidrojumu. Tas ir īpaši lielais ziemciešu īpatsvars dārza apstādījumos, kas katru pavasari pārsteidz mūs it kā nesagatavotus ar savu košo atdzimšanu. Un ziemcieši paplašinātā nozīmē esam arī katrs mēs, šajos platuma grādos dzīvojošie, kuri, neskatoties uz ģeogrāfiskiem, sociālajiem un politiskajiem apstākļiem, ik pavasari mostamies pārsteidzoši mundri un harmoniski.

Ziedoņdārzs šodien

„Pašlaik Ziedoņdārzs ir piedzīvojis savu atdzimšanu un kļuvis par iemīļotu rīdzinieku atpūtas vietu. Būtiska ir arī Ziedoņdārza atrašanās vieta, kas ir kā sava veida robeža starp Rīgas centru un kultūras tradīcijām bagātu pilsētas perifēriju, kas paver jaunas iespējas Ziedoņdārzam kā interesantai kultūras telpai, kurā satikties gan dažādām kultūras tradīcijām, gan cilvēkiem. Šī savā ziņā marginālā – ne īsti centrā, ne nomalē – atrašanās vieta un īpašā, Ziedoņdārzā valdošā romantiskā noskaņa kā magnēts vienmēr ir pievilkusi Latvijas radošās inteliģences pārstāvjus. Tā arī radās doma par „Ziedoņdārza stāstiem.” par svētku rašanās ideju stāsta mākslas zinātniece Ieva Kulakova.

Svētku „Ziedoņdārza stāsti” notikumi

Svētku centrā būs ap parku dzīvojošo radošo personību stāsti saistībā ar Ziedoņdārzu. Tāpat svētku ietvaros būs iespēja noskatīties vairākus dzejas iestudējumus, laikmetīgās dejas izrādi „Pieradinātie”, kā arī klausīties jauno mūziķu grupu koncertu. Būs aplūkojamas vairākas foto izstādes – „Ziedoņdārza gaismas”, „Ziedoņdārza portreti”, „Viena diena Ziedoņdārzā”, kā arī izstāde „30. gadu reklāmas parodijas” un gleznotāja Ilgvara Zalāna action – painting performances foto un video dokumentācija. Svētku laikā notiks radošas darbnīcas un rotaļas arī parka mazākajiem apmeklētājiem. Savukārt kultūrvēstures interesenti varēs doties gida vadītās ekskursijās pa parku un izzināt Ziedoņdārza noslēpumus. „Ziedoņdārza stāsti” noslēgsies ar J. Kulakova kantātes „Mīlestībā viļņo krūts” fragmentu atskaņojumu ar autora piedalīšanos.

Svētku veidotāji un atbalstītāji

„Ziedoņdārza stāstus” veido Latvijas Kultūras koledža sadarbībā ar Rīgas Latgales priekšpilsētas izpilddirekciju, Latvijas Mākslinieku savienību, Rīgas 6. vidusskolu, kā arī neatkarīgiem māksliniekiem. Svētku veidotāji pateicas visiem svētku atbalstītājiem – dzīvojamo māju kompleksam „Ziedoņdārza mājas”, SIA „Eiropas skaņa”, veikalam „Baltijas papīrs”, AAS „Baltikums”, SIA „Zīmogu ekspresis” un portālam Draugiem.lv.

Videointervijas ar Ziedoņdārza apkārtnē dzīvojošajiem māksliniekiem, mūziķiem, ar Ziedoņdārzu saistītiem cilvēkiem
Projekta realizācija: LKK Fotogrāfijas un Izstāžu menedžmenta apakšprogrammu studenti

Stāsta Diāna Dimza – Dimme, māksliniece, izglītības programmas vadītāja izstāžu zālē Rīgas mākslas telpa
Kā Rīgas meitenei jautājot, vai Diāna atceras pirmo reizi vai pirmās reizes, kad bijusi Ziedoņdārzā, viņa attrauc:

Bet, protams, nē! Tas noteikti bija kaut kādā neapzinīgā vecumā. Bērnībā gan es, gan mans vectētiņš un vecmāmiņa – mēs visi dzīvojām pilsētas centrā, un tā lielā darīšana bija ar Viestura parku un Strēlnieku parku.

Bet ar Ziedoņdārzu man ļoti privātas, pat intīmas lietas saistās. Mana mamma nejauši iedraudzējās ar vienu mākslinieci – Gaismu, viņa dzīvoja blakus Ziedoņdārzam, Matīsa ielā, un viņa bija Mateja draudzē. Caur šo draudzību, caur Ziedoņdārzu, es nonācu Mateja baznīcā, kur mani nokristīja.

Tajā laikā tas nebūt nebija populāri, tie bija diezgan drūmi padomju laiki. Bez tam, vecākiem bija bērnības trauma ar visām represijām un izvešanām, un mani nokristīja aiz aizslēgtām baznīcas durvīm. Tas nebija tāds jauks pasākums, ne tā, kā tagad, kad nāk tuvinieki, visi apsveic, bet tā – skarbi. Bet tas bija ļoti jauki. Bet tā bija mana izvēle. Un Ziedoņdārzs visu laiku bija turpat blakus un man saistījās ar Mateja baznīcu, ar ļoti garīgām lietām. Nekādu citu asociāciju man nav, tikai labas. Citiem droši vien ir diametriāli pretējas. Bet man Ziedoņdārzs „iet komplektā” ar ārkārtīgi garīgiem, brīnišķīgiem un unikāliem cilvēkiem, pirmajiem reālajiem kristiešiem manā dzīvē.

Gaisma nomira. Viņai ir palikusi meita, arī Diāna tāpat kā es, mēs pazīstam viena otru, un mūs vieno garīga saite, bet nav vairs tāda aprite un satiekamies maz. Pēc tam pieplusojās vēl viena draudzība. Man pilnīgi nejauši caur manu profesiju sanāca iedraudzēties ar mākslinieci, kas man ļoti patīk – Allu Folku. Tikai nedaudzi viņu zina. Viņa arī dzīvo blakus Ziedoņdārzam uz Matīsa ielas. Un, kad iet pie viņas ciemos, trepes ir mājai no sētas puses un no turienes Ziedoņdārzs ir redzams. Allai bija fantastiska mamma – baletdejotāja Olga Adamova, ļoti skaista baletdejotāja, savā laikā tika uzskatīts, ka viņai ir skaistākās kājas Rīgā. Olgai bija radiniece – Allai sanāca tante – Sofija, īstajā vārdā Juzefa, bet visi viņu sauca par Sofiju. Sofija bija unikāla gleznotāja, ko arī īsti neviens nezināja, gleznoja viņa visu dzīvi līdz pat pāri deviņdesmit gadu vecumam. Nomira viņa pavisam nesen, pirms kāda gada. Caur Allu es iepazinos ar Sofiju. Kad es strādāju galerijā Karuselis („Carouselle”), mums bija Allas un Sofijas izstāde – glezniecība no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem. Ļoti daudz pilsētas ainavas, arī daudz Ziedoņdārza. Sofija uzskatīja, ka padomju laikos netika atzīta – viņas glezniecība atšķīrās no tā laika tendencēm, izstādēs viņa nepiedalījās. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados viņa gleznoja Rīgu ar veciem trolejbusiem dzīvās, priecīgās krāsās, izskatās kā Nica vai Kannas. Viņas glezniecībā nebija nekā no latviešu glezniecības drūmā smagnējuma, pamatīguma un skarbā reālisma. Šī man arī ir ļoti interesanta draudzība, kas arī sākās ar to pašu Ziedoņdārzu.

Tā kā mani nokristīja Mateja baznīcā, pēc tam es iepazinos ar Allu un Sofiju, un tieši tāpēc, ka tur ir baznīca, un viņas tur dzīvo, man liekas, ka pie Ziedoņdārza dzīvo visi labie cilvēki. Visi labie cilvēki vienā rindā.

Un man šķiet, ka ap Ziedoņdārzu dzīvo ļoti interesanti cilvēki, ko mēs bieži vien pat nezinām. Mūsu cilvēki, kas bagātina Latvijas dzīvi. Mani ļoti iepriecināja, ka par Sofiju pirms kāda laika bija raksts Rīgas Laikā, jo tie cilvēki pazūd un tas, ka viņus intervē, par viņiem uzraksta, viņus atceras, ir ļoti vērtīgi, tā ir liecība. Sofija arī drīz nomira. Un tāpēc man liekas, ka tas, ko jūs darāt, ir ļoti vērtīgi.

Vispār Ziedoņdārzs ir tāda romantiska vieta. Un tāda tā līnija un asociācijas arī bijušas – visi labie un vērtīgie cilvēki, kas dzīvo blakus Ziedoņdārzam, ir bijuši vērtīgi manā dzīvē.

Dalībnieki: gleznotājs Ilgvars Zalāns, LKK 2. kursa Dejas nodaļas studentes

Projekta realizācija: 26. martā LKK pagalmā.

Izstāde: 17. aprīlī Ziedoņdārza namos, dzīvoklī Nr. 13

Stāsta Olga Kuzmina, LKK 2. kursa Izdevējdarbības apakšprogrammas studente
Lai gan 2009. gada 26. marts bija saulains, bet vēl pavasarīgi auksts un vējains, Latvijas Kultūras koledžā šī diena bija karsta. Kā vienmēr koledža dzīvoja radošu ideju un darba pilnu dzīvi, bet tam visam klāt pievienojās īpašais darbīgums un gaidas. Plakāti uz sienām vēstīja par dienas vidū gaidāmo Action painting performance koledžas pagalmā. Otrā kursa studentiem tas nozīmēja vēl vienu savu profesionālo zināšanu pārbaudi: izstāžu menedžeriem pasākuma organizēšanā, fotogrāfiem – foto dokumentēšanā, bet dejotājām kopā ar mākslinieku Ilgvaru Zalānu bija jārada pati performance. Tās forma ir pavisam jauna mūsu auditorijai. Ilgvars Zalāns ir rīkojis šādus pasākumus visās pasaules malās, beidzot tas ir nonācis arī pie mums.

Pēcpusdienā sagatavošanas darbi tika pabeigti, un skatītāji parādījās gan koledžas pagalmā, gan logos, piesardzīgi raugoties uz provokatīvām dekorācijām – krāsainām, ar ūdeni piepildītām bumbām. Taču par tām aizmirsa, kad sākās darbība un performances jēga jau bija nojaušama. Pagalma galā uz zemes atradās liels gleznošanai sagatavots laukums. Uz tā savu improvizēto deju uzsāka dejotājas. Tad Ilgvars Zalāns uzsāka gleznot un krāsas, nonākot uz audekla radīja visinteresantākās un negaidītākās formas, ko tām piešķīra mākslinieks un dejotājas ar katru savu kustību. Tādā veidā ar katru pieskārienu, sadarbojoties un improvizējot, tika radīts mākslas darbs – lielformāta gleznojums. Publika novēroja ar lielu interesi un smaidīja. „Just for fun” (tulk. „tikai priekam”), paskaidroja Ilgvars Zalāns šo ieceri. Un tiešam, tā bija iespēja darbdienas vidū priecāties par dzīvi, lai pēc tam ar jauniem spēkiem turpinātu veikt savus darbus. Tādā veidā Action painting performance veidoja pozitīvu gaisotni visā koledžā.

Studentu fotoakcija Ziedoņdārzā

Projekta realizācija: LKK Fotogrāfijas un Izstāžu menedžmenta apakšprogrammu studenti Ieva Broka, Latvijas Kultūras koledžas Fotogrāfijas apakšprogrammas studente:

Labdien pilsētā – Ziedoņdārzā! Tā ir vieta, kur cilvēki, dabas mudināti iziet no pilsētas kņadas un ieelpo svaigu gaisu. Dabā cilvēki meklē atbalstu, kad viņiem dzīvē ir skumīgi un nepieciešams spēks. Dodas satikties ar draugiem,

”Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.
…
Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs”

/A.Čaks, no dzejoļa “Šovakar”/