Īstā Izraēlas garša Annijas Cintiņas acīm
Drosme nav lēkt no kraujas vai izlēkt ar izpletni, drosme ir darīt pat tad, ja īsti nezinu, kur ceļš Tevi aizvedīs, jo dzīve ir viens liels ceļojums, kura pieturvietas nosakām mēs paši.
Par drosmīgu noteikti var dēvēt mūsu studenti Anniju Cintiņu, kura pandēmijas laikā pieņēma lēmumu studēt un mācīties tik neparedzamajā un kultūras bagātajā Izraēlā.
Uz nelielu sarunu aicinājām Anniju pastāstīt, kāpēc viņa izvēlējās studēt ārzemēs, ko viņa ieguva no šī piedzīvojuma un kurš ēdiens ir iekarojis viņas sirdi!
Interviju lasi zemāk:)
1.Kur Tu devies Erasmus programmā?
Devos studēt uz Izraēlu un studēju Bar-Ilan universitātē Politiskās zinātnes un komunikāciju programmā.
- Kāpēc pieteicies studēt ārzemēs?
Es vienmēr biju gribējusi kādu laiku dzīvot un studēt ārzemēs, tomēr vienmēr bija bail, ka tad palaidīšu garām kaut ko svarīgu no savām studijām, studenta dzīves tepat Latvijā. Tomēr pandēmijas laikā bija jāsēž mājās ša vai tā- studijas risinājās no mājām, tāpēc es nodomāju: kāpēc sēdēt Latvijā, ja varu sēdēt Izraēlā? Protams, tad arī viss salikās pa plauktiņiem- piepildīju savu sapnīti gan paceļot, gan studēt un dzīvot ārzemēs.
- Kādi bija lielākie izaicinājumi studijām ārzemēs?
Visgrūtāk bija pierast pie studijām angļu valodā. Uzskatu, ka manas zināšanas pirms došanās bija pietiekami labas, tomēr tā valoda, kā ar tevi sarunājas profesori, ir krietni sarežģītāka un diezgan specifiska. Bija jāpierod, vairāk jākoncentrējas un biežāk “jāiegooglē” vārdu nozīmes. Protams, arī sadzīve ir krietni savādāka, esot ārzemēs. Bija jāpierod pie ikdienas dzīves vienatnē, vakariņu gatavošanas un budžeta plānošanas, lai pietiktu samaksāt par īri, paēst un atrast kā laiku, tā līdzekļus arī paceļot un izklaidēties. Tomēr pie šīs nemitīgās plānošanas ātri pieradu un uzskatu, ka tas man norūdīja raksturu un šīs iemaņas noteikti noderēs turpmākā dzīvē.
- Vai mācības ietekmēja valsts situācija Izraēlā? Un kā tieši tas Tevi ietekmēja?
Izraēlas konfliktsituācija bija liels emocionāls pārbaudījums, un diemžēl ietekmēja mācības. Izraēlā pandēmijas ierobežojumi bija krietni mīkstināti un mēs jau bijām atgriezušies klātienes lekcijās, tomēr līdz ar konflikta saasināšanos, lekcijas klātienē tika atceltas uz apmēram 2-3 nedēļām, jo vienmēr bija risks sākties trauksmes sirēnām un nepieciešamību doties uz tā sauktajiem “bomb shelter”, kas latviskajā tulkojumā nozīmē “bumbu patvērums”.
- Kā Tevi pieņēma skola, studiju biedri? Vai bija kāda īpaša attieksme?
Mani studiju biedri bija no visdažādākajām valstīm un kultūrām. Mani pieņēma uzreiz no pirmās dienas- visi ļoti draudzīgi, atsaucīgi un izpalīdzīgi. Man paveicās, ka manā kursā mācījās puisis no Latvijas, kurš Izraēlā dzīvo un studē jau 4 gadus, tāpēc man bija iespēja lūgt padomus un runāt arī latviski. Bieži vien dzirdēju draugus no Bar-Ilan universitātes sakām, ka ar mani ir viegli sarunāties, ka esmu viens no patīkamākajiem un foršākajiem cilvēkiem, ko viņi ir iepazinuši. Par to es biju ārkārtīgi priecīga, tomēr jāatzīst, ka tas jau ir atkarīgs no katra paša- jo tev būs atvērtāks prāts, jo vieglāk būs iejusties un atrast jaunus draugus.
- Kuri kursi bija interesanti un aizraujoši, kuri ne pārāk izdevās?
Kopā studēju 5 kursus- Verbālā komunikācija, Vizuālā komunikācija, Komunikācijas vēsture, Sports, mediji un sabiedrība, Žurnalistikas pamati. Visvairāk man pie sirds gāja žurnalistikas pamati un vizuālā komunikācija, jo šie kursi visvairāk saistās ar to, kas mani interesē- foto, video stāstu veidošana, mediji. Visgrūtāk gāja Verbālās komunikācijas lekcijās, jo mācīties lingvistiku un dažādus valodniecības terminus, īpaši svešvalodā, bija ļoti sarežģīti.
- Pastāsti mazliet par dzīvi ārpus skolas – ko darīji, ko redzēji, vai Tev bija brīvs laiks ceļot un apskatīt valsti kopumā?
Brīvais laiks bija salīdzinoši daudz, jo 5 lekciju kursi nedēļā aizņēma tikai 15 stundas mana laika. Man izdevās apceļot principā visu Izraēlu- gan Nāves jūru un Eilatu dienvidos, Telavivu un Jeruzalemi centrā, kā arī Haifu un Karmela kalnus ziemeļos. Man paveicās ar fantastiskiem draugiem no Amerikas, Ukrainas un Dienvidāfrikas, kuri bija gatavi būt spontāni un doties jaunās avantūrās kopā ar mani. Vēl brīvajā laikā centos daudz atpūsties pie jūras un uzturēties svaigā gaisā, tomēr karstuma dēļ izbaudīju arī atpūtu mājās, skatoties filmas un seriālus. Reizēm spēlējām galda spēles kopā ar studentiem no kopmītnēm, gatvojām kopā vakariņas un brīvdienu vakaros devāmies izklaidēties uz Telavivas centru.
- Ēdiens, kurš paliks atmiņā?
Visvairāk ilgošos pēc pita falafel un pita shawarma. Tā ir viena ēdiena divas versijas- veģētārā un parastā. Tā ir pitas maize pildīta ar humusu, svaigajiem gurķu un tomātu salātiem, marinētiem salātiem un gurķīšiem, dažādām mērcēm un shawarmas vai falafela. Tā ir īstā Izraēlas garša!
- Tavas 3 zelta atziņas no šīs pieredzes.
- Atvērts prāts būs zelta atslēga visām durvīm- jābūt drosmīgam un jāsakā “jā”, jāizkāpj no savas komforta zonas un jācenšas uzņemt viss, ko šis apmaiņas semestris piedāvā.
- Esi gatavs pārmaiņām- šī pieredze nāks ar dažādiem pārbaudījumiem, pārdzīvojumiem un sevis meklējumiem. Nebaidies atklāt sevi no jauna un pieļaut kļūdas, jo no tām taču mēs vislabāk mācamies!
- Pacietība un iecietība ir divi tavi labākie draugi- tik krasi nomainot savus dzīves apstākļus, nāksies sastapties ar dažādiem cilvēkiem un problēmām, kuras ir šķietami viegli atrisinājamas, tomēr cita valsts ir citi noteikumi. Tādēļ nemet plinti krūmos, ja ar pirmo reizi kaut kas nesanāk. Izraēlā ir tā- nekaunies prasīt piecreiz vai pat desmitreiz, viņi reizēm vienkārši aizmirst tev atbildēt… 🙂
Paldies Annij, par lielisko sarunu!