Māksla ir tas kultūras veids, kuru var radīt ikviens, bet reizēm saprot tikai retais. Mēs, latvieši, mīlam klusās dabas ainavas, ko savās gleznās lieliski ir parādījis Vilhelms Purvītis, bet kas notiek, ja māksla kļūst neērta, vulgāra, provokatīva? Kas notiek, ja mēs to nesaprotam, vai tas mums nav pieņemams? Kur paliek mākslas brīvība, ko daudziem patīk skandināt, bet reālajā dzīvē, to nelabrāt spējam pieņemt. Sarunu festivālā “RĒBUSS”, runāsim un diskutēsim par mākslas cenzūru mūsu sabiedrībā.
Plašas diskusijas pagājušā gada vasarā izraisīja Kristiāna Brektes radītais murālis Džemmai Skulmei, kas tika attēlots uz Rīgas 40. vidusskolas ēkas sienas. Kamēr vieni priecājās un slavēja mākslinieka ideju runāt drosmīgi par laikmetīgo mākslu, tikmēr citi vāca parakstu par tā aizkrāsošanu.
Kā pats mākslinieks, savā intervijā lsm.lv portālam atzina, ka
“Lielākā problēma ir tā, ka cilvēki neiedziļinās un nav zinātkāri. Viņi neiedziļinās kontekstā un saturā, par ko tad tas ir. Viņi spēj tikai bļaustīties.”
Latvijā šādi mākslas skandāli sāk parādīties arvien biežāk. Tam ir daudzi izskaidrojumi, kā piemēram, paaudžu maiņa, kas ietekmē mākslas uztveri, jo padomju laikā daudzas mākslas formas tika aizliegtas un tika uzskatītas par provakatīvām.
Sarunu festivālā “RĒBUSS” tēmā “Nekaunīgā māksla” kopā ar mākslas centra “NOASS” vadītāju Krišu Zilgalvi, fonda “Mākslai vajag telpu” Katrīnu Jaunupi un kuratori, mākslinieci Kristiānu Kārkliņu meklēsim atbildes uz jautājumiem Kā cenzūras idejas sabiedrībā izplatās? Vai tam ir racionāls pamatojums, vai tā ir grupveida domāšana? Pašcenzūra- radošuma nāve. Kā to ietekmē sabiedrības spiediens? un vēl daudziem citiem.
Tiekamies klātienē!
