Bieži vien baidāmies iesākt, ko jaunu, jo bailes no nezināmā ir spēcīgākas nekā vēlme darīt, ko jaunu, bet šis nav stāsts par bailēm, bet par vēlmi darīt, ko jaunu. Mūsu šī gada absolvente Terēze Doroteja Auniņa ir ieguvusi pirmā līmeņa augstāko izglītību un kvalifikāciju kā “Deju kolektīva vadītāja” ar specializāciju laikmetīgajā dejā. Koledžā populārs ir Terēzes uzticamais četrkājainais draugs Finlijs, kurš bieži asistēja saimniecei individuālajās nodarbībās.
Kādi ir Tavi spilgtākie iespaidi par studijām Latvijas Kultūras koledžā?
Uzsākt studijas koledžā man bija ļoti liels izaicinājums, jo nebija nekādas iepriekšējās pieredzes dejas mākslā. Bija tikai vēlme izmēģināt ko jaunu savā dzīvē un sagatavoju savu kompozīciju iestājpārbaudījumiem. Pirmajā mirklī nebija viegli – pietrūka gan fiziskās sagatavotības, gan arī tehnikas. Taču man vienmēr ir paticis dejot, jo dejojot var justies brīvi, izbaudīt šo tagadnes mirkli. Paveicās, ka pirmajā semestrī visas lekcijas bija klātienē un pasniedzēji paguva iemācīt gan ķermeņa nostādīšanu, gan stiepšanās vingrinājumus, ar viņu palīdzību labāk izpratu, kā dejā darbojas mans ķermenis. Es iemācījos strādāt ar sevi, taču tā bija arī arī cīņa ar sevi, meklējot motivāciju. Man palīdzēja arī tas, ka bija ļoti daudz tieši praktisku nodarbību – mācījāmies dejojot.
Kvalifikācijas darba vērtējums Tev bija visaugstākais – ‘’10’’. Kas Tev palīdzēja sasniegt šo izcilo līmeni, lielākoties studējot attālināti?
Kvalifikācijas darbā studentiem ir dota iespēja radoši izpausties – ir jāveido sava jaunrades deja un tā jāiestudē un jānofilmē dejas video. Vispirms bija ieceres meklējumi. Skatījos daudz dejas izrādes un video un sapratu, ka man svarīgs ir tieši personiskais vēstījums dejā. Otro studiju gadu dzīvoju Rīgā un ļoti izjutu, cik lielpilsētas vide atšķiras no manām mājām Ogrē mežu ielokā. Pēc klusuma un miera, bija cīņa, kā nepazaudēt sevi nepārtrauktā troksnī un skrējienā Rīgā. Sapratu, cik ļoti man vajadzīgs klusums un miers, lai atgrieztos pie sevis. Troķšņa, vides piesārņojuma un intensīvā dzīves ritma ietekme uz cilvēka personību – tā radās doma dejas eksperimentam. Manā jaunrades projektā iesaistītie dejotāji visi bija no Rīgas, ar pieradumu pie mūžīgā trokšņa, tāpēc tika piedāvāts pabūt telpā absolūtā klusumā un izdejot savas jaunās emocijas. Tā ir arī mana pieredze dejā – ķermeņa apzināta kustība ir arī terapija. Zināmā mērā es izaicināju pati sevi, pārbaudot gan savu spītību un varēšanu, arī ziņkārību – ar ko iecere beigsies? Ir jātic savam radošumam un jābūt arī neatlaidīgai. Iespēja dejot, lai arī individuāli, un eksperimentēt man palīdzēja nepazaudēt sevi pandēmijas apstākļos. Esmu pateicīga visiem, kas neiebilda, ka dejot uz koledžu nāku kopā ar savu suni. Sīkums, bet tajā laikā un vietā, ļoti atbalstošs.
Ar ko šobrīd nodarbojas koledžas absolvente ar kvalifikāciju ‘’deju kolektīva vadītājs’’?
Šie divi gadi koledžā ir mani pārliecinājuši, ka jebkurā vecumā var apgūt jaunu profesiju, ir jābūt tikai lielai vēlmei un neatlaidībai. Kvalifikācijas darbs mani ir ieinteresējis turpināt darboties tieši režijā un video filmēšanā ar kustību saistītā jomā. Domāju arī par deju kā terapiju. Šobrīd gan gatavojos ļoti nozīmīgam notikumam savā dzīvē – kāzām.
Paldies Terēze par interviju un lai viegls dejas solis visas dzīves garumā!
